Nerūsējošā tērauda cauruļu veidgabalus nav viegli sarūsēt, un tiem ir lieliskas attiecības ar nerūsējošā tērauda sastāvu. Papildus dzelzim nerūsējošais tērauds satur hromu, niķeli, alumīniju, silīciju utt. Vispārīgā nerūsējošā tērauda hroma saturs parasti nav mazāks par 12% un pat līdz 18%. Pēc hroma un citu elementu pievienošanas tēraudam var mainīt tērauda īpašības. Piemēram, tērauda molekulārā struktūra ir vienmērīgāka, un uz tērauda virsmas, visticamāk, veidojas blīva oksīda aizsargplēve, tādējādi ievērojami uzlabojot nerūsējošā tērauda izturību pret koroziju. Tāpēc nerūsējošais tērauds var izturēt uguns, ūdens, skābes, sārmu un dažādu šķīdumu koroziju un nerūsē. Zinātnieki atklāja, ka, jo vienmērīgāka ir tērauda iekšējā struktūra, jo ciešāk saistītas dažādas sastāvdaļas, jo grūtāk ir iebrukt kodīgām vielām. Turklāt uz virsmas ir piestiprināta oksīda aizsargplēve, kas līdzinās tērauda bruņu uzvilkšanai. Tas nerūsēs viegli.
